Uldis Krūmiņš jeb Bigg Bush sagaida restorāna pagalmā – kā pseidonīms vēsta, viņš ir gara auguma, nosvērts vīrietis ar staltu stāju un, kā vēlāk izrādās, arī īsts džentelmenis, un cilvēks ar lieliem mērķiem un spēcīgu gribu. Pirms trīs gadiem Uldim tika diagnosticētas nopietnas problēmas ar muguru – mugurkaula starpskriemeļu diska protrūzija, kā rezultātā bija nepieciešama steidzama operācija. Ar “Fonds Līdzskaņa” starpniecību tika sniegts finansiāls atbalsts, lai iespējami ātrāk palīdzētu mūziķim atgūt veselību.
Talantīgais mūziķis gadu gaitā pieredzējis daudz – Uldis ir ilggadējs grupas “Opus Pro” basģitārists, savas idejas viņš realizē projektā “Wasptress”, ir bijis grupas “Bastards” un citu projektu dalībnieks. Tāpat ieguvis kultūras vadības bakalaura izglītību, bijis kāzu muzikants un tam visam paralēli – ir arī sertificēts nūjošanas instruktors un futbola treneris bērniem. Tomēr, kā saka viņš pats – viss vēl ir priekšā.
Ielūkojies Ulda stāstā par dzīvi, rokmūziku un spēcīgu vilkmi nepadoties pat dzīves grūtākajās situācijās.
IEPAZĪŠANĀS
I (Intervētājs): Tu tiec raksturots kā mērķtiecīgs cilvēks ar stipru gribu. Kā Tu pats sevi raksturotu?
U (Uldis): Jā, es nekad nepadodos, esmu spītīgs. Vienu brīdi likās, ka nevarēšu vairs staigāt, jo bija nopietnas muguras problēmas, bet tad domāju – nē, es visu izdarīšu un beigās viss būs, kā vajag. Es cīnos. Uzlieku sev mērķi un uz to eju. Man nepatīk pamest lietas pusceļā.
Es dzīvoju ar tādu ideju – ja nepamēģināsi, nekad neuzzināsi, un mūža beigās nožēlosi, ka to neizdarīji. Protams, ne vienmēr izdodas, bet allaž sev esmu uzstādījis ļoti augstus mērķus un, ja aizeju līdz pusei, tad tas jau ir ļoti labi. Ir pavisam vienkārši – visam var pielāgoties, tikai jādomā ar galvu un jādarbina smadzenes. Dzīvē visādi gadās un ir jāprot pielāgoties, nevar padoties. Mana mamma saka: “Es Tev nemaz neprasīšu, kā Tev iet,” jo uz šādu jautājumu es vienmēr atbildu sakot, ka man iet labi. Nekad citādāk neesmu teicis. Esmu liels optimists. Es zinu, ka rīt būs labi. Protams, gadās arī sliktāka diena, bet tad paņemu ģitāru un viss uzreiz pāriet. Ļoti svarīgi sevi tādās dienās “izlikt”, jo paturot negatīvo sevī, paliek tikai sliktāk. Šādos brīžos arī nereti rodas kādas dziesmas idejas, tādas melanholiskākas... Šo dziesmu var arī neizmantot un mest ārā, bet tās tapšanas laikā esi no kaut kā atbrīvojies un kļūst labāk.
Vajag atrast sev mīļu nodarbošanos. Daudzi dara to, kas viņiem nav mīļš un nepatīk, un tā ir vislielākā problēma. Tāpēc man ir vairāki darbi. Ir kāds, uz kuru jāiet ar zobu sāpēm, bet cits – rada prieku. Es jau nekad neesmu baidījies. Esmu paralēli bruģi licis un muzicējis. Visādi ir bijis.
I: Vai Tu esi lielo lietu cilvēks?
U: Jā, man ir lielummānija. Kādreiz, mācoties augstskolā, es rakstīju projektu pasākumu vadīšanas kursā. Citiem bija koncertiņš par tūkstoti, bet es par miljonu uztaisīju festivālu. Man nepatīk ar sīkumiem noņemties.
Esmu jautājis mammai, kāds es biju bērnībā, un viņa atbildēja, ka es vienmēr esmu bijis pats par sevi. Esmu salīdzinoši neatkarīgs un man nav nekādas autoritātes – man vienalga, vai cilvēks ir prezidents vai sētnieks. Man visi ir vienādi, ka tikai būtu kārtīgi cilvēki. Vislabāk ir būt tādam, kāds esi.
I: Varbūt vari pastāstīt kā nonāci pie pseidonīma “Bigg Bush”?
U: Tas bija racionāls lēmums – ja ir kāds starptautisks projekts, neviens tādu “Uldi Krūmiņu” nesaprot. Tā kā es neesmu “mazs krūmiņš”, tad es saucu sevi par lielo – vienkārši tāpat vien. Tomēr daudzi nemaz nezina manu iesauku. Es pārsvarā izmantoju bez “Bush”, vienkārši “Bigg”. Ārzemēs tas tā ir pieņemts, pie mums gan vēl nesaprot vai īsti nepieņem pseidonīmus.
PAR ROKMŪZIKU
I: Kā Tu nokļuvi līdz rokmūzikai? Vai kāds no ģimenes ar to iepazīstināja?
U: Viens kaimiņš spēlēja basģitāru – viņš mani iepazīstināja ar slavenu grupu mūziku. Man tajā laikā bija 12 vai 13 gadi. Nopirku no viņa basģitāru un sāku pašmācības ceļā apgūt ģitārspēli. Pamazām sāku spēlēt un atdarināju citu autoru dziesmas. Agrāk jau nebija neviens, kas rokmūziku māca. Tagad ir visādas iespējas. 18 gados sāku spēlēt kāzās. Savukārt mūzikas skolā iestājos, kad man bija 25 gadi. Man teica – ja Tevi interesē, tad ej un to dari. Tā bija akadēmiskā mācība, kas man tomēr nevisai patika, un tāpēc trešā kursa izskaņā mācības pametu un turpmāk nodarbojos tikai ar rokmūziku.
Vēlāk sāku spēlēt kopā ar Agneses Rakovskas tēvu grupā “Bastards”. Viņa garāža bija sākumpunkts jaunajai grupai, un pēcāk pat piedalījāmies “Mikrofona aptaujā”. Tas varēja būt 1988. gads. Vēl atceros, ka mēs klipu taisījām, kurā es pārcirtu maizi un no tās izgāzās asinis. Jā, bija visādas trakas idejas.
I: Kā aizsākās Tava iesaiste grupā “Opus Pro”?
U: Braucām kopā ar Hariju Zariņu un Oļegu Andrejevu no “Opus Pro” uz Vāciju, ko nevarētu vērtēt kā ļoti veiksmīgu braucienu, jo dažādu apstākļu dēļ “sakasījāmies”. Pēc atgriešanās Latvijā, Zariņš sazvanīja mani un bundzinieku un aicināja spēlēt “Opus Pro”. Tā mēs sākām. Toreiz vēl Jevgēnijs Krupēņins bija ģitārists, bet neizturēja mūsu dzīves ritmu un pievērsās citam projektam. Sākām muzicēt kopā ar Jāni Valteru. No paša pirmā sastāva palicis vairs tikai Oļegs Andrejevs. Kā mēdz teikt, mēs esam no tā “zelta sastāva”.
Pa vidu man bija četru gadu pauze. Kad, pirms aptuveni četriem gadiem, bija jubilejas turneja [red. piezīme – 2016. gads, “Opus Pro” 30 gadu jubilejas tūre “Rozā lietus”], bijušos grupas dalībniekus uzaicināja pievienoties tūrei kā viesmūziķus, tostarp arī mani. Tūres laikā nomainījās tā brīža “Opus Pro” basģitārists un man nācās pārņemt visu grupas koncertprogrammu, un tā arī esmu grupā līdz šim brīdim.
I: Kā notiek dziesmu rakstīšana “Opus Pro”? Vai Tu arī esi tajā iesaistīts?
U: “Opus Pro” ietvaros dziesmas izteikti rakstīja Harijs Zariņš, vismaz agrāk tā bija. Es ar grupu spēlēju, idejas bija kopīgas, un dažas dziesmas piedāvāju arī es. Tomēr visu, ko daudzus gadus sevī krāju, es izlieku savā projektā “Wasptress”.
I: Kāds ir Tavs dziesmu rakstīšanas process?
U: Man ir grūti ātri uzrakstīt dziesmu. Es radu idejas, 100 reizes pārveidoju, pārdomāju. Ja es būtu mazāk kritisks, iespējams būtu sarakstījis ļoti daudz dziesmu. Reizēm šķiet, ka sakomponētais varētu būt labāks, vai arī kaut kas līdzīgs jau ir dzirdēts... Man ir tā – kad rodas dziesmas ideja, vajag vismaz kādu tekstu piemest uzreiz klāt, citādi es nākamajā dienā varu neatcerēties dziesmas melodiju. Tikai viena nelaime – es nevaru uzrakstīt tekstu latviešu valodā. Man šķiet, ka viss ir tik dzirdēts. Sākumā rakstīju dziesmas par vientulību un skumjām, bet tagad vairs nē. Ir iestājies cits laikmets. Tagad rakstu par cīņu un agresiju – viss, kas notiek apkārt – par to ir jāpasaka. Es savā grupā esmu demokrāts – mēs tur visi esam vienādi. Man ļoti patīk process, kad manis sarakstītajai dziesmai daļiņu sevis pievieno katrs grupasbiedrs. Izveidoju melodiju un pamatu, un tad visiem ļauju to apstrādāt. Saprotams, tas var ļoti izmainīt paša sākotnējo konceptu – tomēr ir interesanti vērot, kāds izdosies rezultāts un kā tas atšķirsies no tā, kāda bija mana sākotnējā dziesmas iecere. Katram ir savs, bet tas jau ir interesanti. Vispār miksēt stilus un citus aspektus ir interesanti, jo citādāk sanāk dziesmas, tādas pašas kā tūkstošiem citu, un tās pazūd starp pārējām.
I: Vai Latvijā ir pietiekami liela auditorija, kurai interesē rokmūzika?
U: Jā. Es pat brīnos – mēs ar “Opus Pro” spēlējam 100 gadus vienu un to pašu, bet vienmēr nāk cilvēki un klausās. Varbūt tā ir nostalģija. Ir pat tā, ka grūti izlaist jaunas dziesmas, jo cilvēki “neņem pretī”, vēlas dzirdēt jau pazīstamo.
I: Kādām īpašībām vajadzētu piemist veiksmīgam mūziķim?
U: Tas visiem ir viens – būt pareizā laikā, pareizā vietā. Tā ir tīra veiksme. Daudzi ir līdzīgi viens otram, bet uz pasaules visiem vietas nav. Manā vietā tikpat labi varēja būt kāds cits. Man paveicās, ka tiku “Opus Pro”. Es nezinu, vai iepriekš tā bija veiksme vai liktenis. Es ticu dabas sakarībām. Neticu nekādiem mistiskajiem spēkiem. Ja tu centies, dari un uz kaut ko tiecies, tad tas Tev arī būs!
I: Ir kas tāds, ko Tu mūzikā neesi darījis, bet gribās pamēģināt?
U: Pašam dziedāt. Mājās esmu mēģinājis. Es piedziedu koncertos, bet solo gan nevaru. Man ir traki ar melodijām. Ir tādas, kuras man ļoti patīk un tās es zinu, bet pārējās… Es pat nevaru pie galda nodziedāt latviešu tautasdziesmas, jo nezinu meldiņus. Varētu jau uztrenēt, bet man balss ir nosēdusies. Es jūtu, ka vairs nevaru izdarīt to, ko agrāk varēju.
I: Ir kāds koncerts, kas ļoti spilgti palicis atmiņā?
U: Bija viens labs koncerts – ar “Opus Pro” iesildījām “Whitesnake” Sporta manēžā [red. piezīme – Rīgas Nacionālā Sporta Manēža]. Vēl iespaidīgs koncerts bija Ogrē kopā ar “Nazareth”.
I: Cik vienā dienā ir bijuši visvairāk koncertu viens pēc otra?
U: Vienā dienā trīs. Tas bija 2018. gada vasarā – 12:00 Ventspilī, 17:00 Mērsragā un 22:00 Engurē. Grūtāk, ja ir kādi lielāki pārbraucieni, piemēram, ja būtu no Daugavpils uz Liepāju.
I: Vai Tev kādā brīdī neradās doma – kāpēc man vajag to kultūru un mūziku, varbūt jāiet prom?
U: Es jau neko nevaru pārdomāt, esmu neārstējami saslimis – saslimis ar mūziku. Un tagad esmu arī mazliet ierobežots veselības dēļ, daudzas lietas vairs nevaru droši darīt. Ja agrāk būtu varējis aiziet, piemēram, mājas būvēt, tad tagad es to vairs nevarētu. Es jau visu dzīvi paralēli esmu darījis visu ko, bet tagad es daudz ko vairs nevaru, man ir liela nedrošība [red.piezīme – saistībā ar veselības stāvokli]. Labāk kaut ko riskantu mugurai nedarīšu, nekā gulēšu pēc tam uz gultas.
NEKAD NAV PAR VĒLU IEMĀCĪTIES KO JAUNU
I: Kāds Tu biji skolas solā?
U: Es dzīvoju pēc “The Rolling Stones” sākotnēja līdera Braiena Džonsa ideoloģijas (joks). Viņš teica: “Es būšu rokzvaigzne, kāpēc man mācīties?” Jau sestajā klasē es sāku nopietni nodarboties ar mūziku.
I: Man šķiet, ka lietas nenotiek nejauši.
U: Viss ir likumsakarīgi, es jau no dzimšanas esmu sācis iet mūzikas virzienā, pats nezinot kāpēc. Es varēju būt ihtiologs, mani tēvs gribēja aizsūtīt uz Kazdangas tehnikumu mācīties. Jau kārtoju eksāmenu, bet es sagrēkoju pēc iestājeksāmenu nolikšanas un mani atskaitīja.
I: Es saprotu, ka pieaugušā vecumā esi arī absolvējis augstskolu?
U: 2014. gada janvārī bija izlaidums. Pabeidzu Ekonomikas un Kultūras augstskolu, programmu “Kultūras vadība”. Pateicoties diplomam, uzreiz dabūju darbu. Strādāju kultūras namā, bet vairāk kā saimniecības pārzinis. Par kultūras nama direktoru, kas pat būtu mana specialitāte, es nemaz negribu un nevaru strādāt, jo visu laiku būtu jābūt uz vietas darbā, bet man ir svarīga brīvība, lai varētu muzicēt un radīt. Man parasti piektdienu un sestdienu vakari ir aizņemti, jo jābūt koncertos.
I: Esi arī futbola treneris, kā Tu līdz tam nonāci?
U: Es gāju mācīties, lai iegūtu nūjošanas trenera licenci, un reiz kursa kopējā sarakstē viens kursabiedrs vaicāja, vai kāds gribētu strādāt ar bērniem futbola klubā, un es pieteicos. Jau bērnībā biju ļoti sportisks un diezgan labi spēlēju arī futbolu un uzskatu, ka varu bērniem daudz iemācīt. Man galvenais ir iemācīt bērniem rakstura īpašību – nepadoties un iet līdz galam. Manuprāt, galvenā nav tehnika, bet attieksme. Iespējams, būs gudrāki treneri, kas iemācīs tehniku, bet es uzskatu, ka jau no bērnības jāaudzina attieksme – attieksme pret visu to, ko dari. Svarīgi nekad nepadoties. Latvijas Futbola federācijā drīz kārtošu eksāmenu un iegūšu C-LFF licenci. Es jau pašlaik vadu treniņus, bet tad es varēšu oficiāli vadīt turnīros U-12 komandas. Kamēr nebija Covid-19, futbols ļoti labi gāja. Vadīju trīs treniņus dienā, sešas dienas nedēļā un kādreiz vēl svētdienās vadīju komandu turnīros.
I: Kā ar nūjošanu? Kā Tu tur nokļuvi?
U: Tas man ir vajadzīgs. Nūjošana ir numur viens nodarbība muguras problēmu risināšanai. Domāju – ja man pašam tas jādara, tad es arī citus varētu pie viena trenēt nūjošanā, un ar to arī nopelnīt. Tagad esmu nūjošanas instruktors. Tehnika ir ļoti vienkārša – “10 soļu tehnika”, kas jāapgūst un viss. Daudziem cilvēkiem nūjošana saistās arī ar satikšanos, kopīgu laika pavadīšanu, bet nereti individuāli cilvēks pats nevar saņemties to darīt.
NEPADOTIES GRŪTĪBĀS
I: Kā sākās problēmas ar muguru? Kurā brīdī Tu saprati, ka nav labi?
U: Tās ir vecas traumas. Esmu daudz spēlējis basketbolu, trenējos regbijā, arī skatuves dzīve tomēr dara savu, jo viens plecs visu laiku ar ģitāras svaru tiek vilkts uz leju.
Gadījās, ka 2017. gada vasarā es nokritu no paliela augstuma. Bija ierobežota platība, līdz ar to es piezemējos uz taisnām kājām un bija pamatīgs grūdiens mugurai. Šī paša negadījuma laikā es sadauzīju arī ribas, tās sāpēja, līdz ar to – par muguru nemaz nedomāju. Pamazām mugura sāka sāpēt arvien vairāk un beigās vairs nevarēju iztaisnoties, staigāju saliecies gandrīz 90 grādos.
No rīta, kad piecēlos, varēju paiet pirmos 3-4 soļus bez problēmām, bet vairāk nekādi. Man bija diska trūce – kad mugurkauls spiež nervu, jo viņam vairs nav vieta mugurkaula kanālā, un tad ir ļoti lielas sāpes. Ārsts teica: “Ja negribi būt paralizēts, tad tuvāko divu nedēļu laikā jātaisa operācija.” Es jau divus mēnešus visādi cīnījos, lai operācija nebūtu jātaisa, bet nevarēja vairāk gaidīt. Uztaisīja operāciju un divus gadus viss bija lieliski. Bet tur, kur operējot grieza, ir rētaudi, un tagad tie spiež uz nervu. Es zinu, ka man šobrīd nedraud paralīze – sāpīgi ir, bet nav vairs tik traki un bailīgi. Man visu laiku ir rehabilitācija, vingrošana – reizi pusgadā noteikti dienas stacionārā.
I: Kurā brīdī uzzināji par “Fondu Līdzskaņa”?
U: Es biju lasījis par Daini Dobelnieku, kuram fonds palīdzēja. Mans ārsts toreiz teica: “Tev ir divas nedēļas laika un tad ir operācija.” Un nosauca summu – gandrīz divi tūkstoši. Es tam nebiju gatavs. Ārsts minēja situāciju par kādu vīrieti, kas tikko nokavējis operāciju un tagad ir paralizēts. Man nebija citu iespēju. Es uzrakstīju un “Fonds Līdzskaņa” man atbildēja un sniedza atbalstu.
Kad sākumā parādījās informācija medijos, mani nepatīkami pārsteidza cilvēku skaudība. Man likās tik jocīgi – it kā es to vien daru, kā lūdzu naudiņu. Man pat kāda pazīstama sieviete teica: “Tas ir negodīgi, ka jums [red. piezīme – mūziķiem] ir un mums nav.” Bet ziedo taču tie, kas grib, ne jau kādam ar varu kaut ko atņem. Protams, ka cilvēkiem, kuri ir skeptiski par ziedošanu, būtu jāmaina attieksme, jo viņi ar tādu negatīvismu sevi sagrauž un paši sev ko sliktu piesauc. Dažreiz cilvēkiem šķiet, ka mums, mūziķiem, viss viegli nāk – vienkārši atnāc un uzspēlē. Es, piemēram, uz to, lai tiktu uz skatuves, gāju 20 gadus.
DZĪVE IR JĀBAUDA
I: Vai esi ceļojis arī ārpus Eiropas?
U: 1989. gadā aizbraucu uz Austrāliju un atbraucu ar jaunām iedvesmām, jo bija iespējas apmeklēt mūzikas klubus, dzirdēt un redzēt koncertus. Biju biežs mūzikas instrumentu veikala apmeklētājs, gandrīz katru otro dienu.
- gadā biju Brazīlijā gandrīz mēnesi ilgā koncerturnejā kopā ar vienu vācu deju kolektīvu.
Atminos smieklīgu atgadījumu. Visi sēž krogā, dzer aliņus, viss notiek, un tad parādās viens “mačo” un, kā svīta viņam aiz muguras, iet kādi seši vīrieši, pēc skata – tādi paši. Es toreiz portugāļu valodu nezināju, bet kaut kādā veidā mēs sarunājām derības, kurš ātrāk izdzers pudeli ar alu. Diskutējot par balvu, viņš norādīja uz viskija pudeli un es viņam vaicāju – vai zini, ar ko Tu riskē? Kamēr biju jau izdzēris, viņš bija pieveicis vien pusi un jau bija padevies. Tad viņš nolika to viskija pudeli uz galda un aiz kauna aizgāja prom. Toties mums visai delegācijai bija ļoti jautrs vakars.
I: Vai Tev ir kāds sapņu galamērķis?
U: Gribu aizceļot uz Argentīnu. Visu mūžu par to sapņoju. Esmu tur bijis vienu reizi, bet uz īsu brīdi – tikai četras stundas. Man tur dzīvo daudz radu, bet savā dzīvē viņus neesmu redzējis, un būtu interesanti viņus satikt. Manam tēvam 11 brālēni dzīvo Argentīnā.
Man Argentīna kopumā šķiet ļoti eiropeiska valsts. Nebūtu slikti aizbraukt uz kādu Argentīnas tango festivālu.
I: Ir kāda vieta Latvijā, kas ir īpaši tuva?
U: Latgale ir ļoti forša vieta un latgalieši ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Viņi nemaz nav uzpūtīgi, tur viss ir jauki. Vislabāk man patīk braukt tur, kur mani gaida. Tad ir vienalga, uz kuru pusi dodies – galvenais, ka gaida.
