Par ne visai ierastu psiholoģisku problēmu stāsta Latvijā zināma dziesmu tekstu un mūzikas autore:
Labdien! Šoreiz vēlos palikt anonīma persona. Jūs manus tekstus un mūziku noteikti esat dzirdējuši citu mūziķu izpildījumā, jo ikdienā rakstu vārdus un mūziku dažādiem izpildītājiem. Es neslēpju, ka esmu dzimumneitrāla persona – neesmu ne sieviete, ne vīrietis. Man ir ļoti žēl, ka latviski man nav iespējas izteikties tā, lai sevi neieliktu kādā no dzimumiem, bet ne par to ir šis stāsts. Lai arī ikdienā es neesmu redzama uz skatuves publikas priekšā, joprojām manā darbā un dzīvē ir nepieciešams, lai cilvēki mani uztvertu nopietni. Tas, ka esmu dzimumneitrāla persona, nemaina to, ka es esmu laba savā darbā un spēju izdarīt visu, kas nepieciešams. Bieži saskaros ar gadījumiem, kad man liek izvēlēties – esmu sieviete vai vīrietis, sākot no apģērba, līdz pat vārdam un uzrunas formai. Nemaz nerunāsim par pārmetumiem, ka man nepieciešams nodibināt attiecības, lai es kaut ko šajā dzīvē būtu sasniegusi. Kā man rīkoties situācijās, kad sastopos ar šādiem pārmetumiem? Kā tikt galā ar emocionālo slogu, kas rodas no sabiedrības nosodījuma?
Mūs konsultē klīniskā un veselības psiholoģe Liene Grantiņa:
Lai labāk justos šādā situācijā, mums sev ir jāuzdod vairāki jautājumi:
1) Kas mani padara par personību?
2) Kāpēc mani satrauc tas, ko citi par mani varētu domāt?
3) Kādi apstākļi var radīt citu viedokli par mani satraucošām lietām – šajā gadījumā dzimumu?
Visvienkāršāk ir atbildēt uz pēdējo jautājumu. Dabā tā ir iekārtots, ka arī cilvēks pieskaitāms pie zīdītājiem, pie šķirtdzimumu dzīvām būtnēm, tas nozīmē, ka ir sievišķais dzimums un vīrišķais, katram no tiem dabā ir atšķirīga funkcija. Arī gēnu analīzes jau var noteikt vēl nedzimuša bērna dzimumu pat pēc mātes asinsanalīzēm, tik ļoti ir attīstījusies mūsdienu medicīna. Tāpēc arī sabiedrība dabiski šķir vīrišķo dzimumu no sievišķā. Ir lieki kādam pārmest to, kas tā ir fizioloģiski iekārtots. Ir lieki gaidīt no kāda arī to, ka viņš varētu sākt domāt citādāk, jo cilvēka psihe ir saistīta ar fizioloģisko ķermeni, tāpēc tai ir dabiski, paskatoties uz cilvēku, novērtēt tā dzimumu.
Tāpēc cilvēka pašizjūta par savu dzimumu ir vairāk psihoemocionāla: vai es spēju pieņemt sevi, savu fizioloģisko ķermeni tādu, kā daba mani ir radījusi, vai nespēju.
Tajā brīdī, kad es spēju sevi pieņemt, mīlēt tādu, kā daba mani ir radījusi, es iegūstu brīvību, mani vairs nesatrauc citu viedoklis, jo es zinu, kas es esmu. Šeit ir runa arī par citām fizioloģiskām īpatnībām, jo sabiedrība un mediji rada priekšstatus arī par tajā brīdī modē esošo fizioloģisko izskatu. Kāds ir pārāk garš, kāds pārāk īss, kāds pārāk tievs un kāds pārāk apaļīgs. Tajā brīdī, kad tu neiederies kādos sabiedrībā vidēji atzītos parametros, tu saskaries ar kādu ārēju negatīvu novērtējumu. Tiem obligāti nav jābūt cilvēku nosodījumiem, tas var būt arī apģērbu vai apavu veikals, kur tu nevari nopirkt sev piemērotas lietas, jo tavs ķermenis var neiederēties vidējā standartā. Arī tas var izsaukt mūsu pašvērtējuma krišanos. Tāpēc ir svarīgi stiprināt savu pašvērtējumu, savu pašizjūtu kā personībai, lai šādi “sīkumi” kā sabiedrības vērtējums nevarētu mūs izsist no līdzsvara. Ideālā gadījumā, ja mums ir adekvāts pašvērtējums, mēs varam pasmieties par šādām neērtām situācijām, jo zinām, ka tas nemaina mūs kā personību.
Savukārt, mūsu personības izaugsme ir dziļi garīga lieta. Ja mūsu ķermenis ir fizioloģisks, tad personība ir psiholoģiska, tā attīstās mūsu psihē. Personību veido mūsu attieksme, uztvere, vēlmes, priekštati, izpratne par pagātnes, tagadnes un nākotnes lietām. Bet mūsu profesijas izvēle ir daļa no mūsu personības izaugsmes.
Ne jau dzimums vai citas fizioloģiskas īpatnības padara mūs par personību vārda lielajā nozīmē, un jūsu profesijā tam vispār nav nozīmes. Tas, vai mēs gūstam panākumus savā profesijā, ir atkarīgs no mūsu zināšanām, prasmēm, kompetencēm un mūsu psihoemocionālā stāvokļa, kā arī no tā, vai mēs tās spējam realizēt.
Ko darīt?
Ja mēs atceramies Maslova vajadzību piramīdu, tad zinām, ka mēs kā personība varam tiekties tikai pēc tuvākās attīstības zonas, jo atrodamies tajā līmenī, kur mūsu vajadzības ir apmierinātas. Kad mūsu fizioloģiskās vajadzības ir apmierinātas, tad varam domāt par drošību. Kad vajadzība pēc drošības ir apmierināta, tad varam domāt par mīlestības un piederības vajadzību. Kad tā ir apmierināta, tad varam domāt par vajadzību pēc pašcieņas. Kad esam sasnieguši pašcieņu, tad varam tiekties pēc pašīstenošanās.
Tāpēc, ja jūtam, ka mūsu pašcieņu var viegli iedragāt sabiedrības viedoklis, ja satraucamies par to, ko teiks vai domās citi, ja šaubāmies par to, kā citi mūs uztvers, tad jādomā, vai esam apmierinājuši iepriekšējo vajadzību pēc piederības un mīlestības. To mēs varam gūt draugu vidū, ģimenē, arī darba kolektīvā, tuvās attiecībās. Tāpēc stiprinot piederības vajadzību, stiprinām arī savu pašcieņu. Un tikai sasnieguši stabilu pašcieņu, varam pilnībā īstenot savu potenciālu.
Atceries:
dot savu artavu labdarības kampaņā mentālās un psiholoģiskās veselības grūtībās nonākušu mūziķu atbalstam “Nevajag izlikties, BET BŪS LABI!”, vari JAU TAGAD:
ziedo: www.lidzskana.lv/veikals/merkziedojums#veikals