Savu stāstu mums uzticēja Latvijā zināmas grupas ģitārists un dziedātājs (32 gadi), tomēr šajā gadījumā vēloties palikt anonīms:

- Covid-19 pandēmijas laikā koncerti nenotika, un biju jau atradis citus peļņas veidus. Tomēr kopš gada sākuma, kad sākām atgriezties aktīvā kultūras dzīvē, esmu kļuvis ļoti aktīvs un atgriezies uz skatuves. Lai arī visu Covid-19 laiku mājās sportoju un piekopu veselīgu dzīvesveidu, jūtu, ka pēdējos divus mēnešus man vairs nav spēka ne koncertiem, ne sportam... Ik reizi, kad jādodas uz koncertu (un tas taču iepriekš bija kaut kas tāds, kas vienmēr sagādāja prieku), cenšos izdomāt attaisnojumus, lai varētu palikt gultā. Nav vēlmes ne ierastajām nodarbēm, ne kam jaunam, lai arī visu mūžu esmu bijis ļoti aktīvs un centies atrast jaunus izaicinājumus. Pēdējā mēneša laikā ļoti bieži saaukstējos un slikti guļu. Baidos, ka, strauji atgriežoties darbos, mani ir piemeklējis izdegšanas sindroms. Vai tā varētu būt? Kā ar to cīnīties?

Mūs konsultē klīniskā un veselības psiholoģe Liene Grantiņa:

- Ierobežotā sabiedriskā dzīve Covid-19 laikā ir atstājusi savu iespaidu uz mūsu ikdienas dzīvi un personību. No vienas puses, mēs jutāmies ierobežoti, bet no otras – mums bija daudz vairāk laika sev un savai ģimenei. Mūsu ikdienas dzīves ritms kļuva mierīgāks, nosvērtāks, pat sakārtotāks. Varējām vairāk padomāt par veselīgu dzīvesveidu, uzturu, par sev svarīgām un nozīmīgām lietām. Mēs varējām brīvi sakārtot savu ikdienas ritmu, kur varēja atrast laiku arī sev, savām vajadzībām un vēlmēm. Mūsdienu pasaules dzīves ritms drīzāk ir kā straujš virpulis, nevis mierīgi rāms tecējums, kurā ir ļoti grūti atrast harmoniju ar sevi, savu ģimeni, nerunājot par mierīgu ikdienas ritmu. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc zemapziņā, un bieži pat to neapzinoties, var rasties neapmierinātība ar vecā dzīvestila atgriešanos, jo esam izbaudījuši daudz harmoniskāku un mierīgāku dzīvi, kas vairāk līdzinās cilvēka dabiskajai videi, kāda tā ir bijusi vēsturiski. Mūsdienu straujais dzīves ritms bieži vien rada paaugstinātu trauksmi, stresu, kas var arī novest pie izdegšanas, pat depresijas un citām mentālām problēmām.

Ja, atsākoties darbam, mēs bieži saaukstējamies un mums sāp kakls, tad nereti tas ir saistīts ar mūsu neapmierinātību ar esošo situāciju, jo cilvēka rīkle ir tā vieta, kurā koncentrējas mūsu radošā enerģija, caur to izpaužas mūsu ekspresīvums, izteiksmīgums un jaunrade. Kakls ir tā vieta, kas simbolizē kādu procesu pieņemšanu. Ja mēs kaut ko nespējam pieņemt, tad sākas problēmas ar kaklu. Iespējams, mēs nevaram izteikt sevi, savu attieksmi, runāt par savām vēlmēm un vajadzībām. Arī tad, ja mēs paši sevi nespējam pieņemt, lamājam, paužam neapmierinātību ar sevi, zemapziņa ir spiesta izraisīt slimību, lai pasargātu mūs no mums pašiem. Tas pats notiek, ja mēs pārāk lamājam un kritizējam citus.

Ko darīt šādā situācijā? Svarīgākais ir saprast sevi, kas mani satrauc, kas mani neapmierina? Visvienkāršākais, kā sākt par to domāt, ir uzrakstīt sarakstu ar 10 lietām, kas man patīk manā darbā, un 10 lietas, kas nepatīk. Pēc tam izvērtēt tās pēc nozīmīguma. Vai pozitīvās lietas, ieguvumi man ir svarīgāki un nozīmīgāki? Pēc tam varētu pārdomāt, kas ir tās lietas, kāpēc man gribas palikt gultā? Ja tā ir nevēlēšanās iziet sabiedrībā, tad tās varētu būt arī Covid-19 ierobežojumu ilgtermiņa sekas, jo cilvēki pa šo laiku ir kļuvuši noslēgtāki un sabiedrībā kopumā ir mazinājusies vēlme socializēties. Tomēr tā varētu būt arī izdegšana.

Vai mēs esam apmierināti ar darbu un mums nav iestājusies izdegšana, to nosaka vairāki  iekšējie un ārējie faktori. Ārējie faktori var būt, piemēram, samaksa, vadība, kolēģi, papildatlīdzība, darba kārtība un komunikācija. Bet iekšējie faktori ir atzinība, izaugsmes iespējas un darba saturs. Ārējie faktori paši par sevi nenosaka apmierinātību ar darbu, bet to nepietiekamība gan var radīt neapmierinātību un konfliktus. Iekšējie faktori, kas ir saistīti ar pašu darbu, ir galvenie, kuri motivē un rada apmierinātību ar to, ko dari. Tāpēc, izvērtējot 10 lietas, kas mūs apmierina vai neapmierina, varam ņemt vērā arī šos apmierinātības ar darbu ietekmējošos faktorus.

Labi, ja mums pašiem izdodas atrisināt savas problēmas, bet reizēm tomēr ir nepieciešama speciālista palīdzība. Piemēram, izdegšanas un depresijas gadījumā labāk ir vērsties pēc palīdzības. Tas būtu jādara, ja cilvēkam nekas vairs nesagādā prieku, ir bezjēdzības sajūta, trūkst vēlmes dzīvot, darboties, gribas tikai gulēt. Vai tā ir depresija un cik smagā formā, to var noteikt klīniskais un veselības psihologs. Viņam ir pieejamas dažādas diagnostikas metodes, kas palīdzēs atklāt, kas tā ir par problēmu, cik nopietni par to jāsatraucas un kāda būtu pareizā rīcība vai ārstēšana šajā gadījumā.

Kad konsultācijās ar speciālistu būsi sapratis sava psiholoģiskā diskomforta cēloni, tad varēsi atrast metodes un veidus, kā ar to cīnīties. Ja tā būs izdegšana, tad jādomā, ko es varu mainīt savā darba ritmā, kārtībā. Ja tas būs iegūts ieradums izvairīties no socializācijas, tad patiku pret publiskiem pasākumiem var atgūt, vairāk piedaloties sev patīkamos sociālos pasākumos ģimenes un draugu lokā.

Esi vērīgs, ja pamani šādas izmaiņas savā vai līdzcilvēku uzvedībā – tās var liecināt par izdegšanas sindromu:

Avots: eveselibaspunkts.lv/en/Article/Read/izdegsanas-sindroms

Atceries:
dot savu artavu labdarības kampaņā mentālās un psiholoģiskās veselības grūtībās nonākušu mūziķu atbalstam “Nevajag izlikties, BET BŪS LABI!”, vari JAU TAGAD:

ziedo: www.lidzskana.lv/veikals/merkziedojums#veikals