Klāvs Sedlenieks: “Ir labi, ja krīzes brīdī vai pēckrīzes atkopšanās laikā apkārt ir cilvēki, kuri tevi saprot.”

Klāvs Sedlenieks: “Ir labi, ja krīzes brīdī vai pēckrīzes atkopšanās laikā apkārt ir cilvēki, kuri tevi saprot.”

Šī gada 8. oktobrī nodibinājums "Fonds Līdzskaņa" un "Radio SWH" organizē jau otro Mūziķu labdarības skrējienu "Pieliec plecu!". Šogad kampaņā pirms skrējiena un skrējiena laikā tiks vākti ziedojumi veselības un citās grūtībās nonākušu mūziķu sociālo radošo nometņu organizēšanai, lai palīdzētu mūziķiem atkal iekļauties sabiedrībā un atgriezties uz skatuves.

Nometnes galvenais mērķis ir sniegt iespēju tiem mūziķiem, kas veselības stāvokļa un citu apsvērumu dēļ vairs nevar aktīvi iesaistīties nozares aktivitātēs, tikties ar kolēģiem un darīt savu sirdslietu, kā arī nometnes sniedz iespēju mūziķiem pēc ilgstošas pauzes atkal iekļauties mūzikas industrijā un "būt starp savējiem", tādēļ šodien uz sarunu aicinājām sociālantropologu, Rīgas Stradiņa universitātes docentu Klāvu Sedlenieku, lai runātu par radošu cilvēku, mūziķu atkaliekļaušanos sabiedrībā un iespējamo atgriešanos uz skatuves, ja dzīvē piedzīvotas veselības vai citas grūtības.

- Sedlenieka kungs, pastāstiet, lūdzu, nedaudz par jūsu personīgo pieredzi ar mūzikas pasauli. Cik lielu vietu jūsu dzīvē ieņem mūzika un kā jūs kopumā vērtējat mūzikas vērtību sabiedrības dzīvē?

- Mūzika jebkuram cilvēkam ir ļoti nozīmīga kā iedvesmas avots, kā, varētu teikt, uzmundrinājums un dzīves pavadījums. Mūsdienās mūzika skan praktiski visu laiku – gan īpaši atlasīta pēc katra klaustītāja gaumes, gan, iespējams, kā fons. Es nevaru teikt, ka piederu pie tiem cilvēkiem, kas klausās mūziku visu laiku, es to klausos atsevišķos mirkļos, reizi pa reizei apmeklēju koncertus. Drīzāk es teiktu, ka man mūzika ir kāda īpaša notikuma sastāvdaļa, nevis ikdienas fona pasākums.

- Bieži sastopama atziņa, kas izskan no mūzikas nozares pārstāvjiem ir, ka mūzikas autors vai izpildītājs nav tikai profesija, tas ir dzīvesstils, kas iekļauj daudz dažādus profesionālus un personīgus aspektus, gala rezultātā veidojot pilnvērtīgu radošo personību. Kādēļ bieži vien sabiedrībā radošās profesijas pārstāvji netiek pienācīgi novērtēti kā sabiedrības daļa, bet gan tiek īpaši nodalīti - gluži kā "radošā kasta", elite vai bohēma? Kādā veidā var panākt sabiedrības vienlīdzīgu attieksmi, neatkarīgi no profesijas izvēles?

- Pirmkārt, es neteiktu, ka radošo profesiju cilvēki tiek īpaši "atdalīti" no citiem, vai tiek uzskatīti kā kaut kas "neparasts". Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzi ar ļoti lielu apbrīnu un zināmā mērā skaudību skatās uz mūziķu dzīvesveidu, kas ir saistīts ar samērā brīvu dzīves ritmu un reizēm ar kādu brīvāku piesaisti vai, precīzāk sakot, ne tik stingru piesaisti vienai darba vietai. Tajā, protams, ir zināmas priekšrocības, kuru dēļ viņus var apbrīnot. Turklāt daudzi mūziķi ir ļoti populāri un atrodas elku līmenī. Tāpēc es neapgalvotu, ka mūziķus varbūt arī uzskata kā īpašu sabiedrības daļu, un noteikti nedomāju, ka tas uzreiz nozīmē, ka viņi tāpēc ir diskriminēti vai uz viņiem skatās it kā no augšas. Turklāt es arī nedomāju, ka situācija kopumā ir saistīta ar sabiedrību, ka apkārtējā sabiedrība viņus izstumtu, izspiestu vai nepieņemtu. Es droši vien teiktu, ka mūziķu dzīve lielā mērā, pateicoties šai "radošajai specifikai", noved pie tā, ka radošo cilvēku dzīvesveids ir citādāks nekā daudzām citām profesijām. Protams, ir mūziķi, kas arī iet uz darbu un viņiem ir pastāvīga vieta, kur viņi dodas un kaut ko spēlē, bet citādi tas bieži vien ir saistīts ar diezgan lielu mobilitāti gan starp cilvēku grupām, gan arī starp dažādām ģeogrāfiskām vietām. Un tādēļ, ka profesija ir ļoti radoša, un tieši radošās profesijas vienmēr ir tādas, ir zināma tendence veidot noteiktas kopienas, kur turas kopā līdzīgs ar līdzīgu. Mūziķiem patīk sanākt kopā un uzspēlēt, viņi arī labāk saprotas savā starpā. Un tas nav tikai mūziķiem raksturīgs, tāpat ir arī citiem māksliniekiem, veidojot šādas, mazliet noslēgtas kopienas, kuras zināmā mērā atšķiras ar savu dzīvesveidu un, iespējams, arī dzīves uzskatiem no pārējās sabiedrības.

- Kā pēc jūsu domām šo funkciju – palīdzēt pārvarēt dzīves vai radošās krīzes – pilda vai varētu pildīt sociāli radošās nometnes, palīdzot iekļauties sabiedrībā un mūzikas industrijas apritē pēc grūtību pārvarēšanas un ilgstošas pauzes?

- No vispārēja viedokļa skatoties, cilvēku labklājību un arī viņa labsajūtu nosaka tas, cik viņi labi ir iekļauti apkārtējā sabiedrībā. Mēs esam sabiedriskas būtnes. Un tāpēc vienmēr ir labi, ja krīzes brīdī vai pēckrīzes atkopšanās laikā apkārt ir citi cilvēki, kuri tevi saprot, kuri tev var sniegt atbalstu un starp kuriem tu jūties kā savējais. Atbalsta sajūta, protams, ir ārkārtīgi svarīga, lai cilvēki varētu labāk atkopties no jebkuras krīzes.

- Vai perfekcionisms ir radošuma progress un dzinējspēks sabiedrībā? Kā panākt personīgo ambīciju un reālo iespēju līdzsvaru grūtību laikā, ja radošā joma mūziķim ir galvenā atveseļošanās atslēga?

- Perfekcionisms vienmēr ir termins, kas tiek lietots tad, ja grib runāt par pārspīlētu attieksmi. Un pārspīlēta attieksme droši vien nav pats svarīgākais. Tajā pašā laikā, cik es zinu par mūziķu profesiju kā tādu, tā tikai no vienas puses sastāv no radošuma, bet no otras puses tajā ir arī jābūt ārkārtīgi lielām sava amata prasmēm. Respektīvi, vigrināšanās un strādāšana ir ārkārtīgi svarīga, jo par labu mūziķi droši vien nevar kļūt cilvēks, kurš ar šo lietu nenodarbojas katru dienu, ļoti daudz un ļoti cītīgi nestrādā. Varētu teikt, ka zināma korelācija tajā ir, bet skaidrs, ka pārspīlējumi parasti nenoved pie pozitīviem rezultātiem.

- Sabiedrība laika gaitā ir piedzīvojusi dažāda veida krīzes, proti, ekonomikas, politikas, sociālās dzīves u.c., taču mūzikas ietekme vienmēr ir bijusi kā spēcīgs antidepresants stresa pilnajos brīžos. Kā sociālā antropoloģija kā zinātne vērtē šo fenomenu?

- Tas ir ļoti interesants fenomens, kuram skaidrojumu vēl joprojām tikai meklē. Tikko vēl vakar lasīju vienu rakstu, kura autors mēģina skaidrot, kāpēc cilvēkiem patīk mūzika un kāpēc mūzikas pavadījumā viņiem patīk dejot. Turklāt tas ir raksturīgi visai cilvēcei kopumā. Mūzikā vairāk vai mazāk visi cilvēki spēj saprast mūzikas emocionālo intonāciju pat ļoti dažādos mūzikas stilos. Mēs izprotam, vai tā ir bēdīga vai priecīga mūzika, pacilāta vai patētiska, svinīga u.t.t. Šīs lietas ir kaut kas tāds, kas mums visiem ir raksturīgs, un, cik ir zināms, anatomiski modernie agrīnie cilvēki (tas ir, vismaz pēdējos 50 000 gadus) ir muzicējuši un dejojuši. Bet jautājums "kāpēc?" tomēr nav īsti atbildēts. Ir diezgan skaidrs, ka mūzikas ietekme ir saistīta ar hipotēzi par mūziku kā valodas attīstības blakusproduktu. No otras puses – mūzika un ritms ir tas, kas ļauj mums sinhronizēt savstarpējās darbības, jo cilvēkiem ir ļoti būtiski, lai viņi varētu veikt noteiktus darbus kopā vienā ritmā, vai vispār darboties kopā. Un mūzika, it sevišķi ritmiska, ļauj to darīt. Tāpēc bieži vien cilvēki, kuri kopā dara, piemēram, smagus fiziskus darbus – velk tīklus vai pļauj zāli ar rokām – bieži vien dzied. Tāpēc, ka dziedāšana ļauj cilvēkiem savā starpā sinhronizēties un vienlaikus arī pacilā garastāvokli. Mūzikai ir spēja aizskart mūsos noteiktus smadzeņu centrus un uzlabot pasaules skatījumu un omu kopumā.

- Jaunrade, tolerance un līdzdalība veicina sabiedrības saliedētību, drošību un kultūras daudzveidību. Kā panākt sabiedrības sapratni, vērstu pret mūzikas nozari un to pārstāvjiem krīzes brīžos?

- Sākotnēji ir jānoskaidro, vai tiešām sabiedrībai trūkst šīs sapratnes. Es domāju, ka kopumā, vērtējot sabiedrības vēlmi atbalstīt attiecībā uz mūziķiem, sapratne ir tieši tāda pati kā pret visiem citiem cilvēkiem. Tātad, ja mēs redzam šī cilvēka perspektīvu, tad mums ir daudz vieglāk iejusties viņa dzīvē, un mēs arī vairāk jūtam empātiju un līdzjūtību. Mūsos rodas lielāka vēlme palīdzēt vai vismaz nenosodīt kaut kādus cilvēka dzīves aspektus. Tāpēc visdrīzāk šeit jautājums ir par to, kā ieraudzīt nosacītu konkrētā cilvēka perspektīvu.

- Mūzikas joma strādā gan kā sabiedrības saliedētības instruments, gan spēj atdalīt dažādas sabiedrības grupas pēc piederības kādai konkrētai mūzikas kopienai, žanram vai kultūrai. Vai piekrītat šim apgalvojumam?

- Jā, absolūti. Tīri teorētiski visi cilvēki varētu priecāties par vienu mūziku, un mēs visi zinām globāli atzītas dziesmas, skaņdarbus, melodijas. Taču tajā pat laikā konfliktu situācijās mūzika šos konfliktus bieži vien pavada. Mūzikas izvēle iet roku rokā ar konfliktiem, un konfliktējošās otrās puses mūzika tiek skatīta kā briesmīga, naidīga un nepieņemama. Mēs tikko redzējām vienu piemēru: viens krieviski runājošs reperis vēlējies Rīgā pamuzicēt. Atcerieties, kādas negatīvas emocijas izraisīja šī situācija. Lūk, tādēļ mēs nevaram viennozīmīgi apgalvot, ka mūzika cilvēkus tikai vieno – mūzika gan var vienot, gan var šķelt.

- Cik lielā mērā var noderēt kolēģu atbalsts, palīdzot atgriezties nosacītajā "apritē"?

- Kā gan citādi to varētu izdarīt. Ļoti grūti cilvēkam vispār kaut ko panākt, ja nav kolēģu atbalsta, ja nav apkārt komanda, kolēģi, ar kuriem kopā tiek darītas lielas lietas. Taču, ja tā ir, vienmēr process ir produktīvāks un patīkamāks, nekā mēģināt pašam cīnīties vienatnē, sevišķi, ja esi atgriezies apritē pēc noteiktas slimības vai citām problēmām, vienam to ir daudz grūtāk pārvarēt.

- Un noslēdzošais jautājums: vai ilgstošu grūtību ietekmē (piemēram, slimības un ārstēšanas ietekmē) var pazust mūziķu radošums un spēja radīt? Kā to atgūt pēc atveseļošanās un atkārtotas iekļaušanās sabiedrībā? Vai vispār eksistē kādi "universāli" šādu krīžu pārvarēšanas ieteikumi?

- Šis ir ļoti psiholoģisks jautājums. Es nevaru apgalvot konkrēti par mūziķiem, bet ir skaidrs, ka jebkuram cilvēkam var nākt un iet dažādi radošuma mirkļi, tādi reizēm rodas, bet bieži vien arī mēdz pazust. Tas ir zināms gan no rakstniekiem, gan arī no mūziķiem: ne vienmēr ir vienādi radoša situācija. Kritums, protams, var būt krīzēs, bet var būt arī pretējais efekts, kad krīze tieši izraisa paaugstinātu radošumu. Noteikti daudz ir atkarīgs arī no tā, kāda ir krīze – diezin vai cilvēks depresijā varēs daudz un kvalitatīvi radīt, būs grūti to izdarīt.

***

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks ir piekritis kā eksperts aktīvi līdzdarboties nodibinājuma "Fonds Līdzskaņa" un "Radio SWH" kampaņā grūtībās nonākušu mūziķu sociāli radošo nometņu atbalstam "Pieliec plecu!". Viņš visas kampaņas garumā līdz pat otrajam Mūziķu labdarības skrējienam 8. oktobrī skaidros un komentēs Latvijas mūziķu pieredzes stāstus.

"Līdzskaņa. Skanēt līdzi, būt iezvārotam, iešūpotam, paņemtam līdzi." -Valdis Atāls

Par mums

Par Fondu Līdzskaņa

“Fonds Līdzskaņa” atbalsta mūziķus, kuri devuši ievērojamu ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē, bet šobrīd dažādu iemeslu dēļ vairs nevar aktīvi darboties mūzikas nozarē. Fonds sniedz gan atbalstu veselības un sadzīvisku problēmu pārvarēšanai, gan piedāvā praktisku palīdzību, lai uzlabotu mākslinieka ikdienas apstākļus vai aktualizētu radošo darbību.

Vairāk par fondu Nodibinājuma statūti Nodibinājuma nolikums