Kad cilvēks ir harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli, viņš izstaro ar aci netveramu, bet dziļi sajūtamu siltumu un saules gaismu. To pavisam noteikti var teikt par Raiti Viļumovu – talantīgu mūziķi, kurš spēlē tādos projektos kā ansamblis Manta, grupā Mortons, 2014. gadā grupas Aarzemnieki sastāvā kāpis uz Eirovīzijas skatuves un piedalījies vēl daudzos citos projektos, kas iedvesmojuši ne mazums cilvēku.
Pērn Raitis kopā ar sievu Ievu Viļumovu devās muzicēt uz pašizaugsmes nometni Itālijā. Dienā, kad nometne bija beigusies, septītajā grūtniecības mēnesī Ievai sākās priekšlaicīgas dzemdības, kuras San Donato slimnīcā tika mākslīgi aizkavētas, lai tās varētu droši noritēt. Divas nedēļas vēlāk, 22. jūlijā, Raitim un Ievai piedzima meitiņa Florence, kura savas pirmās nedēļas pavadīja aprūpē pirmslaikus dzimušo nodaļā Arezzo pilsētā. Šajā laikā savu draudzību ar sirsnīgo pāri uzsāka “Fonds Līdzskaņa”, lai atbalstītu un palīdzētu jaunajai ģimenei atgriezties Latvijā.
Iepazīsties ar Raita stāstu!
IEPAZĪŠANĀS
Intervētājs (I): Kā Tu pats sevi raksturotu – kāds cilvēks esi?
Raitis (R): Tas ir ļoti sarežģīts jautājums – paskatīties uz sevi no malas un pateikt kāds es esmu. Uzskatu, ka esmu diezgan atvērts cilvēks – atvērts iespējām, attiecībām, komunikācijai. Sieva [red.piezīme – Ieva Viļumova] ir iemācījusi aizvien vairāk teikt “jā” dažādām aktivitātēm un spontānām situācijām. Ja es kādreiz biju introvertāks un ne tik ļoti ārišķīgs, tad pēdējo gadu laikā esmu ļoti atvēries pasaulei.
Es sevi raksturotu kā pacietīgu, saprotošu, atvērtu un diezgan mierīgu. Pēdējā laikā cenšos uztvert cilvēkus un situācijas “bez filtriem” un stereotipiem, neiespringt. Tas man noteikti palīdz labāk un kvalitatīvāk dzīvot. Daudz kas ir saistīts ar iekšējās pasaules izzināšanu – katram tas noris citādāk. Pēdējā laikā vēl man aktuāls ir “budistisks” dzīvesveids – pēc iespējas apzinātāks un veselīgāks dzīvesveids un meditācija, sabalansēts dzīvesveids starp materiālo un garīgo pasauli. Dažādas nometnes, retrīti un līdz ar to – arī citi cilvēki, pavēra gan manī, gan sievā, gan mūsu attiecībās, dažādus nozīmīgus procesus. Dažreiz tie ir sāpīgi, dažreiz priecīgi, bet caur tiem mēs augam. Mēs visu laiku turpinām mācīties, uzzināt daudz ko jaunu par sevi un apkārtējiem.
I: Kā izskatās viena diena Tavā dzīvē? Un kādas jomas Tev vēl šķiet interesantas bez mūzikas?
R: Ikdienā pieceļos un esmu ar ģimeni, braucu uz mūzikas skolu [red.piezīme – Raitis ir situminstrumentu spēles pasniedzējs Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā un citās mūzikas skolās], tad atpakaļ mājās un arī vakaru pavadu kopā ar ģimeni, brīvdienās bieži braucam ciemos un pie dabas. Līdz ar to brīvais laiks sev pašam man nemēdz būt bieži, bet tad, kad tāds ir, es lasu grāmatas, spēlēju klavieres, dodos uz mēģinājumiem, rakstu mūziku. Ja jānosauc kaut kas, kas nav saistīts ar mūziku, tad tā būtu skriešana, peldēšana, dabas un augu izzināšana, pirts. Pagaidām man gan nav sava fotoaparāta, bet, ja ir iespēja, es fotogrāfēju un veidoju dažādas kompozīcijas.
Pēdējā laikā cenšos saprast, ko vēlos darīt savā dzīvē, kas nav saistīts ar mūziku. Vēl gan līdz tam neesmu nonācis. Iespējams – kaut kas saistītbā ar datoriem un tehniku. Kopš bērnības man interesē risināt dažādas tehniskās problēmas un uzspēlēt kādu kvalitatīvu spēli. Vēl es gribētu būt arborists vai botāniķis – man patīk rūpēties par dažādiem augiem un kāpt kokos.
MŪZIKA
I: Mūzika ir Tavs aicinājums jau no bērnības – kā aizsākās Tavas mūzikas gaitas?
R: Patēvs, kurš man ir kopš 3 gadu vecuma, ir profesionāls klarnetists un klavieru skaņotājs, restaurators. Viņš spēlē orķestrī un pārdod klavieres, dažādus mūzikas instrumentus, kā arī labo un skaņo tos.
Tētis bija kaismīgs rokenrola fans un ik reizi, kad radio skanēja kāda rokenrola dziesma, es vienmēr varēju nosaukt, kāds mākslinieks skan. Manas pirmās atmiņas – tētis man rāda Billie Idol dziesmas White wedding ierakstu kasetē, kuru esmu redzējis ļoti daudz reižu. Mazam esot, gāju mūzikas skolā, tur spēlēju klavieres. Tajā laikā domāju, ka pabeigšu mācības mūzikas skolā un nekādas saistības ar mūziku man vairs nebūs, jo cik gan procentuāli bērni paši izvēlas iet mūzikas skolā. Nebija arī tā, ka man nepatika, bet nevienā brīdī nebija domas, ka es kļūšu par mūziķi.
Vēlāk mēs ar ģimeni aizbraucām uz Indiju un tur sāku spēlēt bungas. Pirms tam mūzikas skolā spēlēju arī ksilofonu, bet Indijā es vēl vairāk pievērsos bungām. Man bija fantastisks skolotājs, kurš mani ļoti iedvesmoja.
Pēc atgriešanās Latvijā, es turpināju spēlēt klavieres. Paralēli spēlēju bungas arī rokgrupā. Tad jau arī pabeidzu ģimnāziju un mūzikas skolu. Pēc ģimnāzijas patēvs virzīja uz to, ka jāiet uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolu. Tur izvēlējos spēlēt sitaminstrumentus. Mācoties Mediņos, man radās iedvesma kļūt par skolotāju. Plāns bija izmācīties par pedagogu un braukt atpakaļ uz Indiju – pasniegt bungu spēli. Vēlāk pabeidzu mācības arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Līdz Indijai tikām, bet mani toreiz vēl darbā nepaņēma. Līdz ar to – šo mērķi nedaudz atliku.
I: Kur smelies iedvesmu muzicēšanai un kā mūzika Tevī dzimst?
R: Es pats rakstu dziesmas. Dažreiz sanāk arī nosapņot kādu dziesmu, bet tās pēc pamošanās uzreiz aizmirstas. Pārsvarā es spēlēju klavieres, improvizēju uz ģitāras, tā rodas motīvs, tad rodas melodija un pēc tam dziesmu vārdi. Grupā Mortons es sarakstu visas partijas mājās un sūtu grupas biedriem, lai mācās jauno skaņdarbu, pieliekot klāt arī kaut ko no sevis. Dažreiz dziesma rodas uzreiz, dažu minūšu laikā, un dažreiz tas ir ilgs process. Sapņoju arī par savu studiju, kurā varētu rakstīt skaņdarbus un motīvus filmām, izrādēm.
Muzicējot, es nedomāju par cilvēkiem, kas klausīsies. Tikai tad, kad es es spēlēju koncertā, es redzu, kas klausās manu mūziku. Būtībā muzicēju ar domu – kas būs, tas būs. Mani iedvesmo Deimons Albarns, Nirvana, Radiohead un Toms Jorks, Portishead, Red Hot Chili Peppers, dažāda veida hip hops, akadēmiskā, klasiskā mūzika un panks. Tas viss ir vienā mikslī. Konkrēta žanra nav. Ja jānosauc konrēts žanrs, es saku, ka tas ir melanholiskais panks vai alternatīvais roks, art rock.
I: Esi ciešā sadarbībā un vairākos projektos ar Edgaru Šubrovski. Kāds ir ansambļa Manta stāsts – kā Tu kļuvi par daļu no tā?
R: Ar Edgaru iepazinos studiju gados. Kopā ar studiju draudzeni, ar kuru gan mācījos, gan dzīvoju kopā tajā laikā, braucām uz festivāliem un mēdzām stopēt mašīnas. Draudzenei, vienai stopējot, pāris reižu sanāca satikt Edgaru Šubrovski. Toreiz mēs klausījāmies grupu Hospitāļu iela un es nodomāju, ka būtu forši uzspēlēt ar Edgaru [red.piezīme – E. Šubrovskis ir latviešu mūziķis un komponists, kas spēlējis vairākās alternatīvās un indie mūzikas grupās]. Vienā brīdī Hospitāļu iela izsludināja, ka meklē bundzinieku jaunam projektam un es pieteicos. Aizgāju uz mēģinājumu un tā arī sākām spēlēt kopā. Šobrīd Manta gan aktīvi nemuzicē.
I: Kura no visām dziesmām ir sirdij tuvākā un kāpēc?
R: Sirdij ļoti tuvi ir pirmsākumi – panku laiki un pirmās grupas – Rudzi, 3 promiles, Neprodukts. Noteikti šie laiki man sirdī paliks uz visu mūžu. Šorīd ļoti tuvs ir projekts Mortons un visas dziesmas, ko tai rakstu.
Vienu mīļāko dziesmu ir ļoti grūti nosaukt, visas mīļas. Taču kaifīgi ir spēlēt dziesmas, kas cilvēkiem patīk, piemēram, Manta mantra “Eva Eva” un vairākas dziesmas no pirmā albuma, kuru pavadījumā cilvēki dejo un dzied līdzi.
I: Kādam mūzikas stilam Tu pats dod priekšroku no klausītāja skatupunkta?
R: Pats klausos Deimona Albārna mūziku (Damon Albarn) – grupas Gorillaz, The Good, the Bad and the Queen, Blur, Rocket Juice & The Moon un citus viņa solo projektus. Mēs ar sievu esam bijuši uz Gorillaz koncertu, The Good, the Bad and the Queen koncertiem Londonā. Deimons Albārns ir viens no manām lielākajām ietekmēm muzikālajā dzīvē. Viņam es sekoju jau kopš 11 gadu vecuma, kad pirmo reizi noklausījos Gorillaz albumu. Fanoju par Red Hot Chili Peppers gan kā grupu, gan par katru mūziķi atsevišķi, unikālas personības, no kurām var mācīties. Tomam Jorkam (Thom Yorke) es sekoju pēdējo 2-3 gadu laikā, ļoti rezonē viņa skatījums, mūzika pati par sevi. Arī Kurts Kobeins (Kurt Cobain) un Nirvana – daudz mani ietekmējis gan muzikāli, gan emocionāli. Tie būtu top izpildītāji un grupas, kas mani iedvesmo.
Vairāk gribētu iedziļināties Latvijas mūzikas sfērā, līdz šim tas nav sanācis. No zināmākajiem man tuvāks ir Jānis Ruņģis, viņa pirmais albums Ārpus Prātus. Ļoti fantastiski skaņdarbi un rezonē ar to, ko es radu. Grupa Hospitāļu iela un Gaujarts jau no seniem laikiem man ir tuvas. Vecā latviešu estrāde – Raimonda Paula projekti, piemēram “Tavs sauciens” kopā ar Aiju Kukuli. Šo dziesmu arī mēs ar sievu izpildām dažādos koncertos divatā. Latvijā noteikti ir kvalitatīvs hip hops.
Uzskatu, ka Latvijai ir potenciāls. Nezinu kāpēc daudzi latviešu mūziķi vēl nav slaveni. Iespējams tāpēc, ka vēl neesam tik starptautiska valsts.
I: Kā Tu nonāci grupā Aarzemnieki?
R: Bija tāds bārs Chomsky. Vienu vakaru tur sēdēju un ienāca Jorans [red.piezīme – mūziķis Jorans Šteinhauers]. Mēs nebijām pazīstami, bet viņš zināja, ka esmu bundzinieks. Viņš uzaicināja mani pie sevis grupā. Tie bija tādi bezrūpības laiki, kad es ne par ko neuztraucos, nebija nekādas atbildības vai pienākumu, tāpēc nedomājot piekritu. Guntis Veilands uzrakstīja dziesmu un ierosināja startēt Eirovīzijā. To visu savā pusē uztvēru ļoti viegli, bez stresa un atvērti. Pieredze bija nozīmīga – lielā skatuve, kameras, atbildība. Kopenhāgenā cilvēki uz ielas pat prasīja autogrāfus. Es to izdzīvoju, piedzīvoju un uztveru kā ļoti noderīgu pieredzi.
I: Kā Tu jūties koncertos, kuros spēlē – vai tie Tevi uzlādē?
R: Jūtos ļoti labi dziedot vai spēlējot bungas. Vienalga, vai tās būtu kāzas, koncerts ar Manta vai citu grupu... Jūtos ļoti labi un cenšos atdot no sevis tik, cik spēju. Izņēmums ir akadēmiskās mūzikas koncerti un eksāmeni, kuros jāatskaņo solo skaņdarbi uz sitaminstrumentiem. Tas ir cits stāsts, tur man bija ļoti jāsaņemas, līdz kaut cik sāku saprast, kā tās lietas notiek un justies kaut cik ērti vienam uz skatuves. Bet, kad daru savu sirdslietu, jūtos lieliski. Man patīk tuvāks kontakts ar klausītājiem – mazie koncerti, kuros ir šī intimitāte un enerģijas apmaiņa.
DARBS
I: Tu strādā arī par situminstrumentu pasniedzēju. Kā Tu raksturotu sevi kā skolotāju – esi draudzīgs, nedaudz stingrs vai prasīgs?
R: Es esmu draudzīgais skolotājs līdz noteiktai robežai. Lielākoties esmu savējais. Mēģinu pēc iespējas labāk komunicēt un iemācīt, katram pielāgoties. Mūzikas skolā ne vienmēr bērni dodas pēc savas gribas un jāmēģina atrast kompromiss – lai nodarbības radītu prieku un vēlmi mācīties.
I: Ar kāda vecuma bērniem Tu strādā un kā notiek mācību process?
R: Pašlaik jaunākais ir puika, kuram trīs gadi, un bērni līdz 6. klasei, kurus mācu. Nesen sāku strādāt arī Alfrēda Kalniņa Cēsu vidusskolā, bet pagaidām nav neviena vidusskolnieka.
Tagad, pandēmijas laikā, mums tāpat viss notiek klātienē, turpinās individuālās nodarbībās mūzikas skolās. Ir arī gadījies attālināti – iefilmēju video un sūtu bērniem, lai spēlē mājās līdzi ierakstam. Bērni ieraksta mājasdarbus un iesūta man.
Man nav konkrēta apmācīšana plāna. Pašā sākumā mēs aprunājamies ar bērnu – ko viņš zina par mūziku, kas viņam pašam patīk. Tālāk seko tehniskās lietas – kā veidot sitienu, mācamies notis, ritmus, kā turēt bungu vālītes. Cēsīs arī ir studija, kur izmēģinām dažādas dziesmas un bērni spēlē līdzi. Es pielāgojos bērnam un viņa prasmēm. Skolas programmu izpildām, taču katram ir savs ceļš – kā tas tiek paveikts.
VIENA PASAULE UN DIVAS MĀJAS
I: Esi publiskajā telpā pieminējis, ka Indija ir Tavas otrās mājas. Kādas Tev ir attiecības ar Indiju un kas Tevi piesaista šajā kultūrā?
R: Tas viss notika 2004. gadā. Vienu dienu patēvs piedāvāja braukt uz Indiju. Viņš internetā bija atradis darbu kā klarnetes skolotājs. Dzīvojām kalnos, 2 km augstumā, nelielā pilsētiņā, patēvs pasniedza klarnetes spēli starptautiskā skolā. Tur es arī mācījos, spēlēju klavieres. Indijā piedzima mana otra māsa Laura. Pēc gada nomira vecmamma un mamma ar māsām atbrauca atpakaļ uz Latviju. Pēc pusgada patēvs sacīja, ka arī mums jābrauc mājās, taču es to vēl nevēlējos. Mēs dzīvojām blakus kopmītnēm un es vienmēr domāju – cik forši būtu tur dzīvot kopā ar pārējiem. Patēvs aizbrauca, manas vēlmes piepildījās un atlikušo semestri es tur varēju dzīvot. Tajā laikā man bija 12 gadi. Skolas teritorija bija apsargāta, līdz ar to gan es, gan mana ģimene Latvijā, jutāmies ļoti droši. Vienmēr esmu pateicīgs vecākiem, ka uzticējās gan man, gan skolai un ļāva palikt. Kuru vēl divpadsmitgadnieku vecāki labprāt atstātu vienu pašu Indijā?
Viens iedvesmojošs brīdis, kas palicis atmiņā – patēvs jau bija aizbraucis un kopmītnes vēl nebija vaļā. Man sanāca padzīvoties dažādu cilvēku mājās – indiešu ģimenēs, amerikāņu ģimenēs. Kādu laiku dzīvoju pie bungu skolotāja, kurš mani ļoti iedvesmoja radošuma ziņā. Daudz laika pavadīju arī ar vienu rokdarbu un mākslas pasniedzēju. Viņš mani iepazīstināja ar mūziku, ierakstīja man diskus, ko klausīties – mani pirmie CD – The Offspring ‘Americana’ un Gorillaz debijas albums. Arī viņš mani iedvesmoja un daudz ko iemācīja.
Atgriežoties Latvijā, Indija mani nepameta. Tas, kas mani aizrāva, bija indiešu mūzika, tēli, visa “indiskā noskaņa” kopumā un, protams, arī atmiņās bija dziļi iespiedušās pieredzes un sajūtas. Indija atgriezās manā dzīvē caur hinduisma sfēru, mantrām, garīgumu. Ievai [red.piezīme – Raita sievai] arī ļoti interesē indiešu kutūra – vēdas, hinduisms, mūzika, mantras. Mūsu pirmā kāzu deja bija indiešu klasiskā deja.
Man visu laiku gribējās atgriezties Indijā un pirms 2 gadiem mēs ar Ievu devāmies uz turieni. Pamatmērķis bija doties uz komūnu, pilsētu – Auroville, kur visi dzīvo ar vienu dzīves filozofiju. Šī komūna ir sadalīta mazākos grupējumos, kur katrs atrod domubiedrus, kur katrs rada kādus risinājumus. Cilvēki sabraukuši no visas pasaules, lai ieliktu savu artavu. Tu vari izvēlēties, kur palikt, kurai grupai pievienoties. Šajā komūnā galvenais ir vienotība, tur nešķiro rases vai tautību, tajā noteikti katrs var atrast “savu” lietu, ko darīt – apgūt permakultūru, mācīties jogu, vietējo cīņasmākslu, vai arī nodoties ekoloģiska dzīvesveida apguvei, stādīt kokus u.c. Paviesojāmies arī skolā, kur es mācījos, satiku vecos skolotājus. Nekad nav pametusi sajūta, ka indieši nenoveco – daudzi skolotāji izskatījās tieši tāpat, kā pirms 14 gadiem.
I: Vai Tu vēlētos ar ģimeni dzīvot Indijā?
Pavisam pārcelties uz Indiju negribētu, bet varbūt aizbraukt un padzīvot tur kādu laiku. Visticamāk mēģināšu vēlreiz pieteikties skolā, kur es vēlējos strādāt par skolotāju. Ar Ievu jūtam, ka Latvija ir mūsu īstās mājas. Ideālajā gadījumā – Indijā mums būtu māja, kur mēs dzīvotu ziemā, vasaras pavadot Latvijā.
BRĪDIS, KAD KĻŪST PAR ĢIMENI
I: Kā aizsākās jūsu kopīgais stāsts ar sievu?
R: Es spēlēju grupā ar jaunzēlandieti un diviem latviešu puišiem. Pirms 8 gadiem, Lāčplēša dienā, notika Manta koncerts. Pirms tā es devos ciemos pie ģitārista un tur arī satiku Ievu. Uzaicināju viņu uz koncertu. Tā mēs satikāmies un neilgi pēc tam sākām dzīvot kopā. Bija mīlestība, bet bez mūža plāniem, jo tajos laikos dzīvoju bez raizēm par nākotni. Abi kopā labi pavadījām laiku un tā tas attīstījās. Nu kopā esam jau 8 gadus.
I: Kas Tev ir svarīgs otrā cilvēkā?
Lai saskan pamatvērtības un kopīgā vīzija par to, kā jādzīvo, kā jāizturas pret citiem un sevi. Daudzi aspekti no šīm vērtībām ir attīstījušies laika gaitā. Mūs ar Ievu vieno arī mīlestība pret Indiju un tās kultūru. Iespējams pagājušajā dzīvē Indijā bijām vīrs ar sievu.
I: Vai Tev ir kāda “veiksmīgu attiecību formula”?
R: Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā es pats jūtos un uztveru pasauli. Cik atvērts es esmu, cik daudz es ļaujos prātam vai sirdij. Svarīgas ir pamatlietas – runāšana par jūtām, notikumiem, atklātība. Daudzas lietas netiek risinātas, jo par tām netiek runāts. Jāveido sapratne par to, ka ir konflikti, bet ar to viss nebeidzas. Mācīties ieraudzīt “lielo bildi”. Pieņemt otru cilvēku un ne mazāk svarīgi – pašam sevi.
I: Kādas bija jūsu kāzas?
R: Kāzas bija mūsu stilā. Bija danči, daudz mūziķu, nekas netika strikti ieturēts. Šis tas no latviešu tradīcijām, kaut kas no Indijas un daļa no mums pašiem. Mūsu kāzās bija Baltu vēdu uguns rituāls. Kopumā skatoties, indiešu un latviešu kultūrām daudz kas ir kopīgs – vēdas un dainas savā būtībā ir ļoti līdzīgas. Piemēram, mums mājās ir neliels altāris ar Krišnu, vīrakiem, bruņurupucīšu figūrām, Jēzus svētbildi, manu vecāku foto.
I: Kā Tu juties bērniņa gaidību procesā? Kā tas ir no vīrieša skatu punkta?
R: Bērns bija ļoti apzināts lēmums. Zinājām, uz ko ejam un ko sagaidām. Brīdī, kad gaidījām bērnu, es, iespējams, līdz galam to neapzinājos un tāpēc neuztraucos, jo bērna klātbūtni varbūt tik ļoti nesajutu, nu, vienīgi, tik, cik sievai puncis lielāks kļuva.
I: Jūsu meitiņa piedzima Itālijā. Kā jūs tur nokļuvāt un kā tas norisinājās?
R: Mans draugs, arī mūziķis, dzīvo Itālijā. Tur notiek retrīti ar muzicēšanu, jogām, masāžām, meditācijām, dažādām pašizaugsmes nodarbībām. Mēs devāmies ciemos un tur es līdzdarbojos arī ar saviem mūzikas instrumentiem. Nometne bija 2 nedēļas ilga, bet beigās palikām Itālijā 2 mēnešus.
Tas bija pilnīgi negaidīti. Dienu pirms braucām mājas, Ievai sākās dzemdības un viņa nokļuva slimnīcā [red.piezīme – Ieva bija 7. gaidību mēnesī]. Pirmajā brīdī, protams, bija apjukums, bet uzreiz pēc tam jutāmies pasargāti un atbalstīti. Drauga sieva palīdzēja ar aprūpēšanu un praktiskajām lietām, lai mēs kādu brīdi varētu dzīvot Itālijā. Daudzi draugi palīdzēja. Kad Florence jau bija dzimusi, mēs gājām ar sievu uz ielas muzicēt, jo nauda bija beigusies. Liels paldies draugiem, kuri mums izpalīdzēja šajā laikā, arī finansiāli.
Tajā brīdī man bija ļoti liela paļāvība visam, kas notiek, līdz ar to nekāda uztraukuma. Viss izvērtās tik labi, cik vien varēja būt. Sagaidījām Florenci ar tautasdziesmām un mūziku. Itālijas veselības aprūpe bija ļoti labā līmenī. Kopumā visi bijām priecīgā noskaņojumā. Florence bija ļoti labi aprūpēta, tādejādi arī Ievai bija vieglāks atkopšanās periods, kas ilga aptuveni mēnesi.
Katrīna Dimanta [red.piezīme – latviešu mūziķe] mums uzrakstīja par “Fonds Līdzskaņa” un tā bija ļoti liela laime. Par saziedoto naudu varējām dzīvot nepieciešamo laiku, kamēr Florenci izlaida ārā no slimnīcas, tikt mājās, iegādāties visu, kas nepieciešams bērnam.
Viss mainījās vienmērīgi – atbraucām uz Latviju un pārvācāmies uz Līgatni. Devos arī bērna kopšanas atvaļinājumā, lai varētu būt kopā ar ģimeni – to ieteiktu jebkuram tēvam. Nebija sajūtas, ka pēkšņi viss ir jauns. Viss ritēja ļoti dabiski, bez steigas.
I: Ko Tu domā par šādiem labdarības projektiem?
R: Par “Fonds Līdzskaņa” biju dzirdējis arī iepriekš. Mūs aicināja uz nometni [red.piezīme – ik gadu norisinās “Fonds Līdzskaņa” sociāli radošā nometne mūziķu atbalstam], bet mēs diemžēl tajā laikā netikām. Ja pašam rodas šāda situācija, kad nepieciešama palīdzība, rodas pārliecība, ka tas viss patiešām strādā un ir liels prieks, ka cilvēki palīdz. Kādam iespējams rodas aizspriedumi, jo tā ir skaudība, neticība, neuzticība valdībai un sajūta, ka vienmēr kāds mēģina tevi apmuļķot. Domāju, ka ir jāpalīdz citiem un tas viss noteikti nāk atpakaļ. Uzticies sirdsbalsij un, ja jūti, ka ir jāpalīdz, tad palīdzi!
I: Ko Tu novēlētu ikkatram cilvēkam?
R: Pārāk ātri nereaģēt uz lietām, kas notiek apkārt. Bieži sanāk vadīties pēc emocijām un aizsargreakcijām. Mana filozofija ir vienārši nereaģēt, nekritizēt un uztvert visu kā tas ir – bez filtriem un vidziļākajā tās patiesībā, skatīties uz lietām dziļāk. Aicinu turēt skaidru prātu un nenodarbināt to ar domām kā bija vai kā būs. Atcerēties pasmaidīt un elpot!
