Mums katram ir sava nasta, ko nest. Varētu šķist, ka kādam tā ir vieglāka un kādam smagāka, bet mūzikas producente Sondra Zaļupe uz to raugās no cita skatu punkta.
Viņas trīs gadu stāsts nav no vieglajiem, bet tas izvērtās par labāko pieredzi, kādu dzīve varēja sniegt. Šobrīd abi ar vīru, komponistu un sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi, aktīvi iesaistās dažādās aktivitātēs, lai palīdzētu citiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts. Papildus tam, Rihards sniedz atbalstu grūtībās nonākušajiem mūziķiem un piedalās “Fonds Līdzskaņa” rīkotajās sociāli radošajās nometnēs.
Sondra un Rihards Zaļupes kopā ir pārdzīvojuši daudz – Sondrai pirms trīs gadiem, tikko sagaidot mazulīti, atklāja smagu slimību – melanomu jeb ādas vēzi. Neskatoties uz to, pāris ir spējuši saglabāt mīlošas attiecības un pat uzlabot ģimenes emocionālo labsajūtu. Par to arī rakstu sērija “Cilvēks Cilvēkam” – kā klausīties vienam otrā un cik svarīga ir cilvēcība dzīves smagākajos brīžos.
Iepazīsties ar Sondras un Riharda stāstu!
IEPAZĪŠANĀS
Intervētājs (I): Kā tu raksturo sevi – kas Tu esi?
Sondra (S): Mana būtība ir tāda kā fēnikss – visu nosvilināt un tad celties augšā. Mēs ar meitu skatāmies multeni ‘Sing’, un arī tur ir atspoguļota tā teorija – ir brīdis, kad ir ļoti, ļoti slikti un tad galvenajam varonim palīgā atnāk draugs un saka: “Vecīt, zini kas ir labā lieta, kad tu esi zemu? There is no way down anymore[1]”. Ja vienā vārdā, tad sevi uztveru kā vilni. Mana stihija ir ūdens, līdz ar to esmu kaut kas viļņveidīgs un man ir jākrīt, lai paceltos. Uzskatu – tas nav tikai par mani – ir vajadzīgs šis pietupiens, lai palēktos.
Mēģinu uztvert, ka izmaiņas un transformācijas ir labi. Mums ir kaut kā iemācīts, ka ir jābaidās no pārmaiņām, visam jābūt ir tikai darbs-mājas. Tā nav, tas ir pretdabiski.
Rihards (R): Es esmu ļoti bieži, arī pēdējā laikā, lasījis – jebkurš kritums – jo zemāks un trakāks, tas tev noteikti palīdzēs daudz kvalitatīvāk paraudzīties no malas. Šie brīži ir jāuztver pēc iespējas pozitīvāk, cik, nu, pozitīvi vari tos uztvert. Ja tu nespēj jebkurā veidā uztvert veselīgu kritiku, šinī gadījumā arī mūzikā vai jebkur citur, kur ir tavs radošais kritums, pavērsiens, un tu nezini, ko darīt – esi priecīgs par to! Tas nozīmē, ka tu nonāksi kaut kur stipri augstāk, nekā tu biji pirms tam.
I: Kaut kādā brīdī saliksies pa plauktiņiem – tam tā bija jānotiek, un tu nekad nezini, kā tas pēc tam savilksies kopā.
S: Mans 3 gadu stāsts ir tieši par to. Es ļoti bailīgi to teicu gadu pēc tam, kad man atklāja melanomu. Es to teicu izteiksmīgāk pēc diviem gadiem un, nu, jau es varu teikt to vēl drosmīgāk. Protams, stāsts bija briesmīgs, tur bija ļoti daudz sāpju, baiļu, dusmu un vilšanās, apjukums, asaras, bet tajā pašā laikā – tas ir labākais, kas ar mani varēja notikt.
I: Kā tieši tas notiek – ar palikšanu stiprākai?
S: Negribu teikt, ka esmu tagad uzkačājusi muskuļus un esmu baigi stiprā. Varu runāt tikai par to brīdi, kur šobrīd atrodos. Esmu ļoti labā punktā un man ir ļoti labi rezultāti. Visas pārbaudes esmu izturējusi un nekur neatrod neko lieku manā ķermenī. Esmu ļoti priecīga. Man visu laiku ir tas ups and downs[2], un šī ir arī pirmā reize, kad es Rihardam teicu – nē, viss, es beidzot priecāšos! Jo es pēdējo pusgadu visu laiku esmu strādājusi un ne jau cilājusi hanteles, bet ļoti daudz emocionāli, psiholoģiski un garīgi, un beidzot tam redzu augļus. Noteikti jūtos emocionāli stabilāka. Ja kādam liekas, ka es neko nedaru, bet sēžu mājās un meditēju – tas ir ļoti smags darbs pašai ar sevi. Būt pašam ar sevi ir visgrūtāk.
I: Es pilnībā piekrītu! Parasti gan tās ir cita mēroga problēmas.
S: Šeit ir vēl viena mana teorija – “svariņu teorija”. Manas draudzenes, kad man sākās melanomas stāsts, nezvanīja, vai arī, ja zvanīja, tad jutu, ka ar mani ļoti uzmanīgi runā – “Nu, kā tad tev iet?” Es saku: “Labāk, pastāsti, kā tev iet!” Draudzene saka: “Kā es tev varu teikt, ka man šodien, nezinu, nav matu diena, ja es zinu, kam tu ej cauri? Manas problēmas ir pilnīgs sū...” Tad es teicu – stop! Katram no mums ir iedots savs svars dzīvē un mēs viņu nesam. Tavā maisiņā ir tavas problēmas, manā maisiņā ir manas problēmas. Tas nenozīmē, ka mans maisiņš ir smagāks par tavējo. Respektīvi – ja tev ir problēma, tu sakašķējies ar vīru, vai tev nolūza nags, tu jūties slikti. Man ir slikti analīžu rezultāti – es jūtos slikti. Vai tu jūties citādāk slikti, kā es? Emocija ir tieši viena un tā pati. Tā sāpe jau ir tikpat liela, kā tam otram cilvēkam par to vēzi vai kaut ko šķietami nozīmīgu.
R: Par svariņiem runājot, es piekrītu Sondrai, bet, ja tev ir nolūzis nags, tomēr ir forši apzināties, ka tie ir pāris grami, nevis 10 kilogrami.
S: Arī manā gadījumā – vai tā ir sekundes simtdaļa, kad domā, ka dzīve ir beigusies, jo ir ne tā nogriezti mati. Nu, man bija gads, kad domāju, ka es nomiršu – nu, redz, es sēžu, es neesmu nomirusi, līdz ar to vēzis nav gala spriedums.
R: Viss ir ļoti relatīvs, protams. Svariņi ir forša lieta.
S: To var vēl ļoti attīstīt. Viss ir tieši tā, kā uz to paskatās. Mūžīgais stāsts par glāzi, kura ir pustukša vai puspilna. Es esmu un būšu cilvēks, kurš no tā vissliktākā, ko dzīve piespēlē – meklēšu vislabāko, ko varu tajā atrast.
PAR MĪLESTĪBU
I: Kā jūs satikāties?
S: Īstenībā mūs saveda kopā darbs. Man vienmēr patīk pieminēt Lindu Leen šajā kontekstā, jo viņa bija kā vienojošais elements – Rihards tajā laikā spēlēja viņas muzikālajā sastāvā, savukārt es strādāju viņas menedžmentā. Rihards atceras citu pasākumu, kur viņš spēlēja un mani ievēroja. Es, savukārt, ļoti spilgti atceros Valentīndienas koncertu Dailes teātrī, tā bija tāda pirmā reize. Domāju, iziešu caur kafejnīcu, varbūt viņš arī tur būs. Stāvu rindā un dzirdu – labdien! Joprojām atceros to sajūtu, kas man izgāja cauri, kā saļimst ceļi. Mēs par to daudz esam runājuši, bet vienā konkrētā vakarā draugi savaņģoja iet uz klubu “Piens”, atceros – ieeju un viņu tur ieraudzīju. Tā mēs uz deju grīdas satikāmies.
R: Sagrūstījāmies. Es biju iniciators!
S: Viņš mani pavadīja mājās, iedeva savu vizītkarti.
R: Es biju stilīgs tajā laikā!
S: Nē, cilvēkam vienkārši bija jaunas vizītkartes. Man tas likās ļoti smieklīgi. Tā mēs satikāmies, satikāmies, un tagad mēs sēžam šeit 11 gadus vēlāk. 2009. gada 4. aprīlī mēs satikāmies.
I: Un tā jūs vienā brīdī sapratāt, ka tagad būsiet ģimene?
S: Nē, es nezinu kā tas gadījās. Es domāju, ka Rihardam bija tāds stratēģiskāks piegājiens kā vīrietim. Tu biji iniciators, ka mēs kopā dzīvi sāksim dzīvot.
R: Es nebiju neko baigi izdomājis. Mēs sākām, un ir tādas lietas, kas vienkārši pašas notiek. Nebija tā, ka man galvā būtu pilnīgi skaidrs plāns. Bet tās ir tādas lietas, ko nevajag baigi domāt, viņas vienkārši atnāk.
S: Mēs paši par to esam pabrīnījušies. Sevišķi sievietēm mēdz būt tā – iepazīšos ar puisi, tad satikšos ar viņu 2 nedēļas, tad pēc pusgada mēs varētu dzīvot kopā, tad jau kāzas un bērni, un māja… Man nekad nav bijis tāds plāns. Man gan jāsaka, ka ar Rihardu viss notika tā, kā raksta grāmatās – randiņi, kopā dzīvošana, kāzas, bērniņš un māja. Es zinu, ka ļoti daudzi baidās no vārda “karma”, bet es arvien vairāk gūstu tos apstiprinājumus, ka mums bija tas ceļš jāiziet kopā. Sākot no brīža, kad mēs iepazināmies, līdz brīdim, kad man atklāja melanomu, un līdz pat šodienai. Tas stāsts bija ne tikai par mani, bet arī par Rihardu, un tas bija jāpiedzīvo.
GRŪTIE LAIKI
I: Vai vari, lūdzu, ieskicēt, kā notika melanomas diagnozes atklāšanas laiks?
S: Mēs apprecējāmies, pēc kāda laiciņa pieteicās meitiņa, un līdz ar punča augšanu, viena dzimumzīme uz rokas tā kā mainījās un nesapratu, ka tas ir kaut kas nopietns. Kad puncis bija paliels, dzimumzīme sāka čūlot un sulot. Tad es sapratu, ka ir jāaiziet pie ārsta. Diemžēl pirmais dermatologa apmeklējums bija neveiksmīgs, jo pateica, ka grūtniecēm neko nedara – kas nav patiesība. Tad piedzima Emīlija un es sapratu, ka jau kopš dzemdībām visu laiku līmēju ciet dzimumzīmi, jo viņa visu laiku suloja. Atceros, ka vienā reizē es ņēmu nost plāksteri, saku, ka man nedzīst tā dzimumzīme, un Rihards viņu ierauga un saka – Sondra, pieraksties pie ārsta! Rīt, tagad! Tas nav normāli!
Ārsta vizītē pateica, ka neizskatās labi, būs jāgriež. Pēc pāris dienām jau bija pirmā operācija, kur teica, ka man jābrauc uz onkoloģiju. Man piezvanīja, aizgāju uz klīniku, un ķirurgs teica: “Apsēdies, man ir sliktas ziņas. Dzimumzīme nav laba, tā ir melanoma.” Es pirmajā brīdī nesapratu, ko tas nozīmē. It kā kaut kas dzirdēts, acīmredzot kaut kas slikts. Tad viņš pieminēja “ādas vēzis”. Okay, man ir vēzis.
Tad bija pirmā operācija. Pēc pirmās operācijas bija gandrīz gads dinamiskā novērošana. Man bija jau trešā stadija, kurai tobrīd zāles nebija paredzētas pēc likuma. Šobrīd situācija jau ir daudz labāka un arvien mazāk ir situācijas, kad ir jāgaida slimības attīstība, lai tiktu pie zālēm. Diemžēl es vēl biju šis te variants – uz kuru skatījās un gaidīja, vai slimība progresēs. Tā progresēja… Pēc īsa laika man jau bija 4. stadija ar metastāzēm visā ķermenī. Ja novembrī aizgāju pie ārsta, man pateica, ka viss ir labi, tiekamies janvārī, tad janvārī es nonācu slimnīcā ar metastāzēm. Tikai tad uzsāka ārstēšanu ar zālēm – principā sagaidot, kad man paliek ļoti slikti. Tas ir arī tas, par ko mēs ar biedrību[3] cīnāmies, lai nebūtu šādi varianti.
Informācija, kuru saņēmu, manā galvā saglabājās apmēram tā – ja tu gribi dzīvot, tev vajag 120 tūkstošus gadā. Tajā brīdī vienkārši – man skudriņas vēl tagad skrien – tas likās kaut kas ārpus realitātes. Tu esi viens, tu esi nonācis pilnīgā bedrē, un tev pasaka – 120 tūkstoši. Ko?! Kādi 120 tūkstoši?
Tad es vispār sāku domāt par naudu, ko tā man nozīmē, cik ļoti bezvērtīga man tā liekas. Kolēģim teicu – priekš kam tā nauda vajadzīga? Par naudu neko nevar nopirkt! Viņš uz mani paskatās un saka: “Un to saka cilvēks, kurš ir atkarīgs no ziedojumiem, kuram vajag naudu zālēm?” Mēs pasmējāmies par melno jociņu, bet tā ir mana realitāte – uzskatu, ka nauda ir bezvērtīga, jo tajā brīdī manai dzīvībai tika noteikta konkrēta summa. Tev tā ir? – dzīvosi! Nav? – čau!
Ziedot.lv bija pirmais, kas sniedza atbalstu, un tad bija zvans no Rūtas (red. piezīme: pārstāv “Fondu Līdzskaņa”), un viņa saka – ja tev kaut ko vajag, tad ziņo, mēs arī esam gatavi tev palīdzēt.
Tā sajūta ir neaprakstāma, kad parādās tāds cerības stariņš. Labi, man neviens fonds nepiezvanīja un nepateica “es tev iedošu 120 tūkstošus”, bet tajā brīdī, kad mums bija jābrauc pie ārsta, un mums uz to brīdi nebija tās naudas… Ziedot.lv nauda man bija paredzēta tikai zālēm. Kad bija jābrauc uz konsultāciju, domājām, kā lai visu saplāno. Es atcerējos Rūtu sakām, ka es varu viņai piezvanīt – un mēs varējām ar “Fonds Līdzskaņa” palīdzību aizbraukt uz Vāciju bez satraukumiem. Biju ļoti priecīgi pārsteigta, ka tevi neiedala kaut kādā kategorijā. Tas bija tā forši, ka, ja es esmu tajā (mūziķu) komūnā un procesā, es vienalga skaitos. Tur arī rodas tā sajūta, ka netiek šķiroti – tev jā, tev nē. Tas ir tas būtiskākais fondiem.
I: Varbūt tā ir neinformētība, ka vienkārši nezini, ka vari saņemt palīdzību?
S: Tas ir tas, ar ko mēs melanomas biedrībā šobrīd cīnāmies, jo diemžēl ir bēdīgie stāsti. Ir vairāki gadījumi, kad pacienti pie mums griežas jau pēdējā brīdī, un mēs ļoti reāli saprotam, ka, ja tas cilvēks pie mums būtu atnācis pāris mēnešus agrāk, mēs varētu palīdzēt. Pāris dienas atpakaļ saņēmām ziņu par vienu no pacientiem, kurš ir aizgājis, bet mēs nevaram palīdzēt tiem, kuri pie mums nenāk. Tas arī ir jūsu (“Fonds Līdzskaņa”) stāsts – jūs nevarat palīdzēt tiem, par kuriem jūs nezināt, kuri neprasa palīdzību. Ir tā smalkā robeža starp to, ka mēs varam tikai informēt. Mēs nevaram teikt, ka tev IR jānāk, IR jādara, IR jāprasa.
I: Kā ģimene atrod spēku pacelt galvu?
S: Runājoties vienam ar otru, atbalstot, cienot. Tas laikam ir mums tāds jaunums pašiem, ar ko strādājam – pieņemt to, ka ir slikti. Ļaut otram cilvēkam būt tai sliktumā. Labi, dažreiz vajag pakratīt ar “hei, nu, kas tev ir, saņemies!”, bet dažreiz vajag ļaut cilvēkam padusmoties, būt vājākam arī tad, ja tas ir vīrietis. Komunicēt, jo arī es šajā situācijā saprotu, ka citi saka – ārprāts, tu tur guli slimnīcā, viss traki, bet arī Rihardam tas bija ļoti smags laiks.
R: Brīžiem mums pat liekas, ka man viņš bija smagāks. Sondra pirms kāda laika pateica baigi labo frāzi: tad, kad es gulēju reanimācijā, to mēs ģimenē atceramies tā, ka nevis es gulēju reanimācijā, bet tāpēc, ka mans vīrs gandrīz noģība reanimācijā.
S: Jā – pieņemt tās lietas. Pieņemt, ka var būt otrs cilvēks vājš, pieņemt, ka viņš var būt stiprs, ļauties tam. Tā ir kaut kāda mana problēma – vienmēr ir licies, ka es visu varu pati, un tad kaut kādā brīdī kaitina, ka tas otrs cilvēks nevar saņemties. Tā ir tā lielākā skola – runāšana un vienam otra pieņemšana.
R: Ir ar sevi jāstrādā ģimenes kontekstā. Tas ir darbs.
S: Tas ir tāpat, kā noslaucīt putekļus. Mēs varam nopirkt skaistu galdu, viņš var stāvēt, mēs varam viņu neslaucīt, bet uz viņa krājas putekļi. Kāpēc mums liekas normāli noslaucīt putekļus no galda, lai viņš būtu skaists? Kāpēc mums neliekas ok noslaucīt putekļus no attiecībām ikdienā, lai mums būtu skaisti? Ja mēs viņas neslaucīsim, tur nekā nebūs, nekas nespīdēs.
R: Vēl foršāk ir, ka tu sēdi pie galda un daudz, daudz strādā. Viņš jau paliek nobružātāks, bet pārējais ir skaists.
I: Kas ir tas, kas Tev, Rihard, liek darboties “Fondā Līdzskaņa”?
R: Manuprāt, fondam ir ļoti cēls mērķis, ļoti vajadzīgs. Domāju, ka mēs pārāk daudz visu laiku domājam tikai par sevi. Šis ir foršs veids, kā ne tikai radīt nometnēs jaunus skaņdarbus (ikgadēji norisinās fonda sociāli radošās nometnes), bet arī satikt cilvēkus.
No otras puses – mēs vienkārši sanākam kopā un domājam par to, kā palīdzēt savai komūnai. Mēs domājam par mūziķiem, kas nonākuši nelaimē – nu, nevar izbēgt, naudai ir un būs milzīga nozīme. Es vienkārši ceru, ka ar šo visu kustību pēc 10 gadiem fonds jau būs milzīgs. Palīdzība ir tik daudz nepieciešama, katru dienu kādam var palīdzēt. Vienkārši mainīt cilvēku priekšstatus par to, ka 1 eiro dienā jau tev neko neizteiks, bet, ja katrs Latvijas iedzīvotājs vienā dienā noziedotu 1 eiro – tie ir pēkšņi teju jau 2 miljoni.
Tas ir forši un ir vērts tādā projektā piedalīties. Es ceru, ka arvien vairāk Latvijā atpazīstamu mūziķu ausis šo projektu sadzirdēs. Zini kā, mūziķiem jau tā ir ar to labdarību – kad vajag labdarību, tad tikai aicina mūziķus. Mūziķis močī, močī.. Bet tas ir arī mūsu kaut kāds vēstījums, mūsu misija. Teiksim atkal – kosmoss mums ir iedevis šādas spējas, tev ir kaut kas jādod arī atpakaļ. Bet man liekas, ka cilvēka dzīve kopumā ir nevis dzīvot sev, bet dzīvot savas komūnas dēļ.
Arī tas latviešu pesimisma stāsts – Sondrai tika ziedoti līdzekļi, man bija daudz īsziņas un zvani – “es gribu jums ziedot uz kontu, tur noteikti izzags visu tajā...” Cilvēki neuzticas nekam. Ir jāatlaiž tas stereotips!
Es neesmu tur tikai tāpēc, ka fonds palīdzēja mums kā ģimenei. Tā labā enerģija, tas ir tas, kas motivē daudzus un arvien vairāk cilvēkus – tas arī fondam ir ļoti raksturīgs. Tāpēc vispār ir vērts dzīvot, lai tu kādam varētu palīdzēt. Lai mēs katrs kā cilvēks justos pēc iespējas laimīgāks.
[1] No angļu val.: Vairs nav iespējas nokļūt zemāk.
[2] No angļu val.: augšas un lejas.
[3] Sondra ir viena no melanomas pacientu atbalsta biedrības “Soli priekšā melanomai” dibinātājām.
